19.Aprīlis
Latvijas Kristīgais radio/quovadis.lv
Ir pagājuši 100 gadi, kopš Titānika, sava laika lielākā kuģa, nogrimšanas, kurā bojā gāja vairāk kā 1500 pasažieri. «Negrimstošais kuģis» tieši to arī izdarīja, un gadsimtu pēc šī notikuma mūs joprojām saista šis stāsts. Daudzas filmas, dokumentāli materiāli un grāmatas ir iepazīstinājušas ar dažiem no kuģa pasažieriem. Tomēr viens no galvenajiem Titānika stāstiem ir saistīts ar varonīgu mācītāju un viņa kaislība glābt dzīves un dvēseles. Kad mācītājs Džons Harpers un viņa sešus gadus vecā meitiņa uzkāpa uz Titānika, tas bija privilēģijas dēļ sludināt vienā no Amerikas lielākajām baznīcām- Mūdija baznīcā Čikāgā. Draudze ar nepacietību gaidīja viņa ierašanos ne tikai izsludināto sapulču dēļ, bet lai tiktos ar savu jauno mācītāju, jo Harpers bija domājis pieņemt tās aicinājumu. Harperu pazina kā labu mācītāju, kurš vadījis divas draudzes Glāzgovā un Londonā. Viņa sludināšanas stils bija kā evaņģēlistam. Kāds cits vietējais mācītājs viņu raksturoja ar vārdiem: «Viņš bija liels brīvdabas sludinātājs, kurš vienmēr varēja sapulcināt un pievilkt publiku.»
Kad Titāniks uzdūrās aisbergam, Harpers veiksmīgi aizvadīja savu meitiņu līdz glābšanas laivai. Tā kā viņš bija atraitnis, viņam būtu ļavuši atrasties kopā ar bērnu, bet tā vietā viņš izvēlējās piedāvāt ļaužu pūlim vēl vienu iespēju iepazīt Kristu. Harpers skrēja no cilvēka pie cilvēka, aizrautīgi stāstot par Kristu. Kad ūdens sāka apklāt «negrimstošo» kuģi, varēja dzirdēt Harperu saucam: «Sievietes, bērni un neizglābtie uz glābšanas laivām!» Kad kāds vīrs noraidīja Harpera piedāvājumu mantot pestīšanu, Harpers iedeva viņam savu glābšanas vesti, sakot: «Tev tā ir vajadzīga vairāk, nekā man.» Līdz pat pēdējam atrašanās brīdim uz kuģa Harpers lūdza, lai cilvēki nodod savu dzīvi Jēzum.
Kuģis pazuda zem ledainajiem ūdeņiem, atstājot simtiem cilvēku bez reālas iespējas izglābties. Harpers cīnījās, par spīti hipertermijai, peldot pie tik daudziem cilvēkiem, cik iespējams, joprojām daloties evaņģēlija vēstī. Četrus gadus pēc traģēdijas, kad Kanādā tikās Titānika izdzīvojušie pasažieri, viens atcerējās savu tikšanos ar Harperu Atlantijas okeāna ledainajos ūdeņos. Viņš teica, ka turējies pie kuģa atlūzas, kad Harpers piepeldējis pie viņa, divas reizes aicinot viņu ar Bībeles vēsti «ticēt Kungam Jēzum Kristum, un tu tiksi izglābts.» Pirmoreiz viņš noraidījis piedāvājumu. Tomēr, otrreiz uzrunāts, apzinoties jūdzēm dziļu ūdeni zem savām kājām, šis vīrs atdevis savu dzīvi Kristum. Kad Harpers iegrimis savā ūdens kapā, šis jaunais ticīgais ticis izglābts, jo atgriezusies kāda glābšanas laiva. Pabeidzot savu stāstu šajā tikšanās reizē, izdzīvojušais teica: «Es esmu pēdējais Džona Harpera atgrieztais grēcinieks.»
Kad Titāniks devās ceļā, pasažieri bija sadalīti trīs klasēs. Bet tūlīt pēc traģēdijas Liverpūlē Anglijā pie White Star Line ofisa ēkas tika izlikta plāksne ar tikai divām pasažieru klasēm. Viena bija «zināms, ka ir izglābts», otra- «zināms, ka ir pazudis.» Titānika īpašnieki vienkārši bija apstiprinājuši to, ko Džons Harpers jau zināja. Ir cilvēki, kuri pazīst Kristu, un kuri pavadīs Mūžību kopā ar Dievu Debesīs, un ir tik daudz to, kuri tur nebūs. 100 gadus pēc Titānika notikuma, kaut mēs būtu tik dedzīgi kā Harpers bija- izmantojot katru iespēju dalīt Kristus vēsti pazudušajiem!
